Man ir 35, un ar savu vīru jau astoņus gadus dzīvojam kopā bez laulības. Artūrs ir par trim gadiem vecāks. Daudzi vienmēr prāto, kāpēc mēs tā arī vēl neesam apprecējušies.
Un es pati nezinu, ko viņiem teikt…
Sākumā abi gribējām kāzas, bet naudas tam nebija. Tā nu sākām dzīvot kopā, bet svinības atlika uz vēlāku laiku. Pēc tam sapratām — kāzas jau tikai izmaksas vien! Labāk aizbraukt ceļojumā (tas taču arī kā medusmēnesis!) vai nopirkt kaut ko vajadzīgu mājām. Dzīvojām pieticīgi, tāpēc lieki tērēt nebija jēgas. Domājām — apprecēties vēl paspēsim.
Es biju pieņēmusi lēmumu: kad reiz uzzināšu, ka gaidu bērniņu, tad mēs arī oficiāli apprecēsimies — lai mūsu ģimene būtu ar vienu uzvārdu.
Taču liktenis mani pārbaudīja — par māti man tā arī ilgu laiku nekļuva lemts…
No mūsu astoņiem kopdzīves gadiem veseli pieci pagāja, braukājot pa dažādām iestādēm, taču neviens speciālists tā arī neko konkrētu nepateica. It kā viss bija kārtībā, bet bērna nebija.
Naudas summas, ko iztērēju visām šīm konsultācijām un nosūtījumiem, pat negribas pieminēt.
Toties es paņēmu suni un rūpējos par to — tāpēc man kļuva nedaudz vieglāk. Vīrs, šķiet, par to īpaši nepārdzīvoja. Viņš mani atbalstīja un teica, ka, ja mēs patiesi mīlam viens otru, tad varam būt laimīgi arī bez bērniem. Jo mums taču ir viens otrs. Tolis mani nekad nav pārmetis.
Es nekad nebūtu domājusi, ka mani sagaidīs kas daudz smagāks. Bet…
Nesen es sapratu, ka mans vīrs mani krāpj — viņam ir cita sieviete. Vēl pagājušajā pavasarī mūsu kāpņu telpā ievācās simpātiska kaimiņiene, ap trīsdesmit gadu veca. Viņa dzīvo stāvu zemāk par mums. Sākumā es neko nebiju ievērojusi, taču cita paziņa, kas arī dzīvo mūsu mājā, pastāstīja, ka vairākkārt redzējusi manu vīru ieejam tās sievietes dzīvoklī.
Kad es par to pajautāju Artūram, viņš mierīgi atbildēja, ka kaimiņiene vienkārši lūgusi palīdzību — vajadzējis kaut ko salabot viņas dzīvoklī.
Tā, it kā nekas nebūtu noticis…
Protams, es viņam neticēju, bet pēc kāda laika pati pārliecinājos, ka vīrs pie tās jaunās kaimiņienes iet regulāri. Es pat nezināju, ko darīt… Teikt, lai viņš iet prom, arī nevar — ko es viena darīšu? Bez bērniem, mani vecumdienās taču gaidītu tikai skumja vientulība.
Brīvdienās es beidzot satikos ar viņu — ar to, kura man atņēma vīru.
Viņa pati pirmā ar mani uzsāka sarunu, lai gan redzēja, ka es neesmu noskaņota runāt. Tā sieviete teica, ka viņi ar manu vīru Artūru kopā jau vairāk nekā pusgadu. Viņa apgalvoja, ka neatdos viņu man un ka viņiem viss esot nopietni.
Viņa vēl daudz runāja, bet es tikai klausījos un it kā būtu mēli norijusi.
— Tu jau esi veca, — viņa teica, — tāpēc Artūrs paliks pie manis, nevis pie tevis. Es viņam apsolīju bērnu — to, par ko viņš sen sapņo. Nelien starpā mūsu laimei.
Es klusējot atgriezos mājās, cenšoties saglabāt mieru. Pārdomājot notikušo, sapratu, ka Artūra jaunā sieviete savā ziņā nav kļūdījusies. Es vairs nevaru viņam dot to, par ko viņš sapņo — ģimeni un bērnu. Viņš pelna iespēju kļūt par tēvu un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. No manas puses nebūtu pareizi viņu turēt pie sevis. Iespējams, tieši tur viņš atradīs savu laimi.
Ir jau otrdiena, bet es joprojām nespēju saņemties nopietnam sarunai ar vīru. Joprojām klusībā ceru, ka viņš pats sapratīs un aizies, sakrāmējot savas mantas. Es nelūgšu viņu palikt — pati sev to esmu apsolījusi. Vienīgi kauns būs kaimiņu priekšā, protams…
Nezinu, ko darīt tālāk. Varbūt ļaut visam iet savu ceļu, varbūt tomēr mēģināt saprast, kas notika. Dzīve jau pati parāda, kā labāk.
Ko tu teiktu man šādā situācijā?
